Ventspils

Ventspils ir pilsēta Latvijā, viena no lielākajām ostas pilsētām valstī, atrodas Baltijas jūras krastā. Pilsētas nosaukums cēlies no Ventas upes, kas plūst cauri pilsētai. Ar gandrīz 41 tūkstoti iedzīvotāju Ventspils ir sestā lielākā pilsēta valstī.

Ventspils ir pilsēta draudzīga ģimenei.

Ventspils ir nozīmīga ar savu neaizsalstošo ostu, kurā tiek pārkrauts liels daudzums naftas, kālija sāls un citu resursu. Galvenais pilsētas ieņēmumu avots ir tranzīts, kas ir ļāvis pilsētai strauji attīstīties pēc Latvijas neatkarības atgūšanas

Ventspilniekiem, izsvērti pieņemot lēmumus, profesionāli un mērķtiecīgi strādājot, izdevies pēdējo divdesmit gadu laikā pārvērst savu pilsētu līdz nepazīšanai. No pilsētas, par kuru dzīvokļu maiņas sludinājumos rakstīja „Ventspili nepiedāvāt”, tā kļuvusi par mūsdienīgu, sakoptu, attīstītu pilsētu ar patīkamu un ērtu vidi dzīvošanai, attīstītu infrastruktūru, daudzveidīgu kultūras, izglītības, sporta un atpūtas piedāvājumu.

Pa šiem divdesmit gadiem ventspilniekiem ir radies pilnīgi cits priekšstats par to, kāds ir teicams ielas segums un komunikācijas, kādai jābūt pilsētas arhitektūrai un ainavai, kāds ir kvalitatīvs sociālās un fiziskās infrastruktūras nodrošinājums. Daudzveidīgais un plašais piedāvājums fiziskajā kultūrā un sportā, bibliotēkās un kultūras norišu vietās, medicīnas un izglītības iestādēs ir pašsaprotama lieta. Ventspilnieki ir pieraduši, ka Ventspilī visam jābūt perfektam. Ja tas tā nav, to tūlīt pamana un cenšas labot.

Ventspils ir puķu un strūklaku galvaspilsēta, tās ielās rodamas un pat stabos kāpj krāsainas govis, ielas, parkus, skvērus un iekšpagalmus rotā puķu skulptūras, figurāli puķu veidojumi un gaumīgas puķu dobes, kas nenovīst pat viskarstākajās vasaras dienās.

Ventspilī pat problēmām tiek atrasta radoša pieeja. Piemēram, no ielu būvniecības laikā izraktās grunts izveidots mākslīgais slēpošanas kalns. Pavasaris, vasara, rudens vai ziema – Ventspilī ikkatrs rod kaut ko sev: Piedzīvojumu parks iepatiksies atraktīvajiem un aktīvajiem, Mazbānītis, bērnu pilsētiņas – ģimenēm ar bērniem, Ventspils plašā Zilā karoga pludmale un kāpas, kur var sauļoties pat tad, kad termometra stabiņš rāda vien 15° C, Ūdens piedzīvojumu parka un SPA kompleksa baudījums, vēršanās zvaigznēs ar modernu teleskopu aprīkotajā observatorijā un Baltijā modernākajā un Latvijā vienīgajā digitālajā planetārijā... To visu un vēl daudz ko citu piedāvā Ventspils.
www.visitventspils.com
lv.wikipedia.org



Ventspils vēsture

Ventspils pirms Ventspils

Ventavas teritorija bija sadalīta nelielākās administratīvās vienībās - ”kiligundās": Tārgale, Užava, Lence, Sārnate, Ēdole, Vendzava, Nurme un Pigava.
Ventspils pirms Ventspils jāmeklē Ventas krastā dziļāk kontinentā. Kurši šeit parādās 11. gadsimta beigās, kad Ventspils novadā sāk izplatīties kuršiem raksturīgie ugunskapi.

Kuršu virzīšanos no dienvidiem uz ziemeļiem atspoguļo Indriķis savā hronikā.

Meklējumu gaitā pierādošas ziņas snieguši atradumi Vārves pagasta Pasiekstē, Ventas līkuma veidotā pussalā. Senlietas stāsta par tirdzniecību un amatniecību. Par amatniecību liecina bronzas apstrādes pusfabrikāti: divas nepabeigtas gredzenu sagataves, lejamveidnes pakavsaktas atliešanai.

Zemes ap Ventas Iejteci šajā Iaikā sauktas par sagari. Kursas dalīšanas dokumentos minētas Ventas lejteces apgabala Ventavas 18 apdzīvotas vietas.

Viens no nozīmīgākajiem atradumiem, apliecinājums senajai tirdzniecībai, ir sudraba monētu depozīts, kas atrasts 2011.-2012. gadā. Tajā ir 20 Rietumeiropas monētas - denāri. Atradumi apliecina, ka Ziemeļkurzemē bijuši nozīmīgi tirdzniecības centri un nozīmīgs ceļš Latvijā: Ventas-Abavas ūdensceļš.

Var izvirzīt hipotēzi, ka šajā Iaikā Pasiekstes apkārtne bijusi sava veida Ventspils pirms Ventspils.

Atradumos ir 5 bronzas atsvariņi no divplecu svariņiem, kas izmantoti sudraba svēršanai, un vairāki sudraba stienīšu fragmenti, kas acīmredzot svērti šādos svaros.

Lasīt vairāk...
Ventspils pēc 1991

Neaizsalstoša osta

“Baltijas jūras Iocija” vēsta: “Ventspils ir no ledus brīva osta. Tikai pašās bargākajās ziemās akvatorijs pārklājas ar ledu. Taču šis jaunais ledus ir plāns un viegli kuģiem salaužams, un pie labvēlīga virziena vējiem tiek ātri iznests no ostas atklātā jūrā."

Ventspils ostas kapteinis Arvīds Buks:

“Lielajiem kuģiem tāds ledus neko nenozīmē, tas tikai ar troksni tiek sasists pie borta. Atceros, kad strādāju zvejnieku kolhozā "Sarkanā bāka", mūsu kuģis “Augusts Bērziņš" atgriezās no Āfrikas mājās. Kļuva dzirdama ledus brakšķēšanai raksturīgā skaņa, kad tas sitas pie kuģa borta. Es sēdēju siltā kapteiņa kajītē un klausījos toreiz populārās grupas “Bakara” mūziku. Kopš tā laika vienmēr, kad izdzirdu šīs mūzikas skaņas, man nāk atmiņā ledus trīšanās troksnis."

Kāpēc Ventspils osta neaizsalst?

Tāpēc, ka Ventas spēcīgā straume neļauj ledum sabiezēt, bet plāno salauž ienākošie kuģi. Vai velkonis, izbraukājot akvatoriju. Reizumis ziemeļu, ziemeļrietumu vēji sadzen vižņus. Taču tie nerada apdraudējumus. Mainoties vēja virzieniem, Venta sanesumus aizdzen atpakaļ jūrā.

Ventspilnieki allaž lepojušies ar savu ostu, sarkastiski aplauzdami radziņus rīdzinieku pārliekai lielībai. 1929. gadā “Ventas Balss" drukā: "Viskomiskākā Stāvoklī jūrniecības departaments nonāca ar savu ledlauzi, 3 miljonus latu vērto “Kr. Valdemāru". Tas pats iesala Rīgā un pa visu ziemu nav izvedis no ostas nevienu kuģi.”


Zilā karoga pludmale

No centra skata punkta raugoties, ostas pilsētas fasāde ir Promenāde un pludmale. Jau pierasts, ka, vasarai sākoties, presi aplido ziņa: "Zilais karogs atkal plīvo Ventspilī" 1999. gadā šī pludmale bija pirmā Baltijas reģionā, kura izpelnījās godpilno atzinību.

Pludmalei jāatbilst 27 kritērijiem, jahtu ostai - 15 kritērijiem.

Jāuzmana ūdens kvalitāte. Cilvēkiem jājūtas drošiem, ka jebkurā negadījumā tūdaļ būs sasniedzama neatliekamā palīdzība. Jāseko, lai apsaimniekošana būtu videi draudzīga.

Pastaigu un pelžu cienītāji ir iepriecināti, ka smilšu virsējo slāni īpaša tehnika attīra no piegružojumiem un uzirdina, lai saules stari iznīcinātu baktērijas.

Pludmales uzturēšana ir visiem pamanāma. Ja sabiedrību regulāri neinformētu, tad cilvēki nezinātu, kāda izdoma un pūliņi vajadzīgi, lai vispusīgi uzturētu veselīgumu.

Padomju laikā ostas noslogojums ar dažāda veida ķimikālijām apdraudēja cilvēkus. Ventspils transporta prokuratūra nemitīgi izmeklēja piesārņošanas gadījumus. Daudzas Vissavienības institūcijas kopā ar ventspilniekiem eksperimentēja, lai kālija sāls neputētu izkraušanas un iekraušanas procesos. Akmeņogļu pārvietošanu tehnoloģiski organizēja tā, lai mazinātu sīkdaļu izplatīšanos.

Publiski Ventspili raksturoja saudzīgi: ekoloģiski jutīga. Taču realitātē pilsēta bija katastrofāli apdraudēta. Analīzē par ostas rūpnīcu secināts: "Īpaši bīstams ir amonjaka izliešanas komplekss."

1990. gadā teritorijas attīstības problēmas un ar tām saistītos ekoloģijas jautājumus pilsētas sabiedrība pamatīgi apsprieda. Iedzīvotāju rīcībā bija uzziņas, pētījumi, secinājumi un ierosinājumi: ”Komplekss "Metanols-800": ko ar

to iesākt? 1 . Ekonomiskais izdevīgums un ekoloģija. 2. Jo tālāk mežā..."; "Vispārējs situācijas apskats Ventspilī no bioloģiskās un rūpnieciskās drošības viedokļa."

Ventspili ar radošu neatlaidību izdevās pasargāt no apdraudējumiem. Sabiedrība stabilizējās.


Tilts

2013.gada aprīlī, paceļot vidusdaļu, jaunais tilts sagaidīja pirmo kuģi, kas ieradās pēc saražotajiem māju moduļiem. Pirms tam mehānismu iedarbināja tilta tapšanas procesa vajadzībām un zemessmēlēja "Dzelme" darbības veicināšanai. Vienīgais paceļamais tilts Latvijā ir gan ērts, gan visādi pievilcīgs. Un veicina Ventspils tautsaimniecisko jaudīgumu. Paceļamais tilts impulsēja iespēju būvēt termināļus starp dzelzceļa un Ventas tiltu. Pilsētas un ostas attīstības plānā tālredzīgi paredzēja, ka terminālis būs galvenā koku osta Ventspilī.

Satiksmes trases jaunbūvētais posms virs upes piesaistīja un joprojām piesaista ventspilnieku uzmanību gan dienā, gan naktī. Lokveidīgās laternas un 1000 gaismekļu nakts stundās tiltu dara romantisku.

Šoferi un pasažieri tajos brīžos, kad tilta posmi pacelti, nekurn, bet ar interesi vēro notiekošo. Gaidīšana neieilgst, jo mehānisma darbība kuģu un kuģīšu kustībā precīzi saskaņota. Un tie, kas nevēlas pakavēties, var braukt pa īpaši uzbūvēto apvedtiltu.

Atskatam un salīdzinājumam aina no pagātnes. l923. gadā laikraksts "Ventas Balss” vēsta: "Beidzot esam tikuši pie jauna tilta. Tas būvēts uz 14 Iiellaivām, tā garums ir 174,60 mtr. Un platums 8,50 mtr. Tas tā ierīkots, ka mazie tvaikonīši var caurbraukt bez tilta izgriešanas, bet lieliem tvaikoņiem ierīkota izgriežama daļa. Neskatoties uz to, ka pie tilta būdas izlikts pilsētas valdes paziņojums, kā tilts tiks izņemts tikai vienu reizi dienā, tas tomēr tiek izņemts 2-3 reizes dienā un nevis uz 1 stundu, bet līdz 2 stundām. Protams, ka pa šo laiku abās krastmalās sadrūzmējas liels vairums vezumnieku un kājinieku."


Dienvidu mols

Dienvidu pastaigu promenāde. Ļaužu romantiskā aicinātava. Pārņem sajūta, ka esi iestaigājis jūrā.

2001. gadā Medņu ielas turpinājums pārtapa par piebrauktuvi. Ērtība: piekļūšana molam - piebraucot.

Mols - absolūti drošs kā cilvēku radīta akmens un betona Strēle ūdenī. Taču apdraudošs, kad plosās vētra un pāri veļas gigantiska spēka viļņi. Mola Iabiekārtojums - cilvēku priekam.

Sākumā lielbūves kalpojušas tikai ostas aizsargāšanai.

Dienvidu mols - lai neļautu ieejai aizsērēt ar smiltīm. Ziemeļu - lai neļautu upes grīvai aizsērēt ar ziemeļrietumu vēju sanesumiem.

Izmantotie materiāli: Ēriks Hānbergs. Ventspils osta 750

Lasīt vairāk...
Ventspils PSRS sastāvā 1940-1991

Možums beidzas 1939. gada oktobrī, kad 11 dienas pēc PSRS-Latvijas savstarpējās palīdzības līguma ostā ienāk pirmie padomju karakuģi. Vairākās paaudzēs dzimušie un Ventspilī augušie baltvācieši masveidā tiek repatriēti uz dzimteni, un pilsētas seja uz visiem laikiem zaudē tos, kas gadsimtiem noteikuši tās vaibstus.

Dedzīgi parādās jaunas izteiksmes, ko cenšas radīt legalizējusies Latvijas Komunistiskās partijas Ventspils organizācija, kurā ir 8 biedri! Slēdz laikrakstu Ventas Balss un izdod laikrakstu Brīvā Venta (1940. 29. 06.), demokrātiskās tautas frontes rīcības komitejas funkcijas pārņem LKP Ventspils komiteja, sākas rūpniecības uzņēmumu nacionalizācija. 1941 . gada vasarā Ventspili un tās apriņķi piemeklē vēl viens 20. gs. vidus baisais svešvārds - deportācija, kas baigajā vasarā aizdzen svešumā un nebūtībā 904 iedzīvotājus, bet 1949. gada vēl 2005 cilvēkus. Ventspilij tas ir daudz. 1941 . gada 22. jūnijā plkst. 4 no rīta ar uzlidojumu Ventspils aerodromam Latvijas teritorijā sākas Otrais pasaules karš.

Pēc nepilnas nedēļas no ostas izbrauc pēdējie padomju kuģi, pilsētu atstāj padomju un partijas iestādes, bet Ventspils ebrejus pazudina vācu okupācijas vara jau kara pirmajās nedēļās - tie sagulst tuvējā Kaziņmežā.

Otrais pasaules karš un tā beigas, kad bēgļi no visas Latvijas (apm. 4000) caur Ventspili un tās apkārtni izmisuma drosmē laivās dodas pāri jūrai uz Zviedriju, rada galvenokārt cilvēku zaudējumus, ko 60-70. gadi kompensēs arvien strauji pieaugošā darbaspēka importā.

Padomju saule Ventspili aplaimo ne tikai ar milzu investīcijām rūpniecībā, bet arī ar pilnīgu to trūkumu vides aizsardzības jomā, un pilsēta sirgst, pārklājoties ar bīstamo vielu atkritumiem, zaudējot kādreizējo pilsētas artēriju - Pils ielu un Vecpilsētai pārvēršoties butaforijā. Caur Ventspils ostu transportē ne tikai naftu, bet arī metanolu, top dažādi kompleksi - kālija sāls pārkraušanai un šķidro ķīmisko kravu eksportam. Pilsētas iedzīvotāju sastāvs un daudzums mainās nedabiskā ātrumā - no kādreizējiem 13% krievu (1925) līdz 28,8% (1959), savukārt 1989. gadā jau ir 43% latviešu un 39,4% krievu no 50,6 tūkstošiem kopējā iedzīvotāju skaita.

1988. gadā Ventspilī sākas Tautas frontes un LNNK kustību aktivitātes, bet vēl pirms tam ventspilnieki savu lielāko sāpi izpauž Vides aizsardzības kluba organizētajā mītiņā Par ekoloģiski tīru Ventspili, kurā pieņemto rezolūciju paraksta 12 344 iedzīvotāji. Un jau pēc četriem gadiem toreizējā Tautas deputātu padome (TDP) apstiprinās Ventspils vides politikas plānu, kas būs pirmais šāda veida dokuments Austrumeiropā. Bet vēl ir vētraini romantiskais laiks, kurā virs toreizējās Ventspils muzeja ēkas Akmeņu ielā 3 tiek pacelts sarkanbaltsarkanais karogs, dibinās politiski represēto klubs, laikraksts atkal maina nosaukumu - no Padomju Ventas uz Ventas Balss un arī pilsētas ielas sāk atgriezties īstenībā - pie vēsturiskajiem nosaukumiem.

Izmantotie materiāli: Ieva Rupenheite. Ventspils 700+15

Lasīt vairāk...
Brīvvalstī 1918-1940

1914. gada jūlijā Ventspilī ienāk Pirmā pasaules kara iznīcības elpa un ostas vārtos tiek nogremdēti vairāki tirdzniecības kuģi, jau gadu vēlāk notiek masveidīga tehnikas un kokmateriālu iznīcināšana. Divu Iielvaru sadursmē nelielā pilsēta zaudē gan savus ekonomiskos sasniegumus, gan iedzīvotājus - 191 5. gadā pēc latviešu došanās bēgļu gaitās no gandrīz 29 tūkstošiem pilsētā paliek nepilni trīs tūkstoši ventspilnieku...

Ķeizariskās Vācijas armija pagūst Iietpratīgi iekārtot kazarmas pilī, bet pareizticīgo dievnams, ko no jauna iesvētī tikai 1927. gadā, izrādīsies piemērots zirgu staļļiem un degvielas noliktavai.

1919. gads Ventspilī, tāpat kā citviet Eiropā, ir nežēlīgi raibs - te pagūst sirot gan 3. Padomju Latvijas jātnieku divizions, gan landesvērs, līdz beidzot 25. jūlijā no Ventspils aiziet pēdējās vācu armijas daļas un ostā iebrauc angļu mīnu kreiseris ar Latvijas armijas karavīriem.


Latvijas brīvvalsts laiks

Pilsēta un osta pamazām atspirgst 20. gados, kad atklāj pilsētas autobusu satiksmi, slimnīcu, tautas konservatoriju, reģistrē pirmo radiofonu, nodibina kuģniecības akciju sabiedrību Jūra un desmitgades beigas ostā ienāk jau 500-600 kuģu.

Skarbajā 1928/1929. gada ziemā jūra aizsalst tā, ka pa ledu var aiziet līdz pat Sāmsalai, bet pēc diviem gadiem Ventspils ostā ienāk ledlauzis Krišjānis Valdemārs, darbu sāk lielākais Latvijas zvejnieku kooperatīvs Ventspils zvejnieks un Ventspils osta uz dažiem gadiem (1930-1934) iegūst skanīgo brīvostas statusu. Diemžēl brīvība tai nes tikai zaudējumus, un no šī nosaukuma osta atvadās līdz pat 1997. gadam.

Ventspilī atkal atdzimst kultūras dzīve - ar cienītā un aktīvā skolotāja Sviestiņa rosību bijušajā rātsnamā atklāj skolotāju arodbiedrības muzeju, kas ir tagadējā Ventspils muzeja aizsākums. Pagājuša gadsimta saulainie 30. gadi visvairāk jaušami Pils ielā, kurā atrodas divi kinoteātri, vēstniecības, viena viesnīca ar labu salonorķestri, otra ar labu virtuvi un pievilcīgā eklektisma tradīcijā un stateniskā jūgendstila atturīgajā manierē celti daudzstāvu nami, kas, lai arī nepārsniedz apbūves noteikumos paredzētos četrus stāvus, tomēr rada ļaužu pilnas un možas pilsētas sajūtu.

Izmantotie materiāli: Ieva Rupenheite. Ventspils 700+15

Lasīt vairāk...
Krievijas impērija 1795-1915

1795. gada Kurzemes hercogisti iekļauj Krievijas sastāvā, un 1819. gadā Ventspils kļūst par apriņķa pilsētu, bet Ventspils pils 1832. gadā - par šī apriņķa cietumu.

Viens no nozīmīgiem notikumiem 19. gs. pirmajā pusē ir ev. lut. draudzes dievnama uzcelšana, kas savā veidā ievada vērienīgo cariskās Krievijas plānu realizācijas sākumu Ventspilī. 1834. gada 20. maijā svinīgi tiek ielikts jau otrais baznīcas pamatakmens Štrauha laukumā (netālu no tagadēja Rātslaukuma), lai jau pēc pusotra gada iesvētītu klasicisma stilā celto Sv. Nikolaja baznīcu. Dievnams tiek uzcelts ar cara Nikolaja I atbalstu, atvēlot no valsts kases 77 561 rubli baznīcas celtniecībai četru gadu laikā. Nenovērtējami nopelni elegantās (projekta autors J. E. Vite) un ar labu akustiku apveltītās ēkas esamībā ir toreizējā Ventspils mācītāja Frīdriha Nikolaja Pauflera darbībai, par kura talantīgi pasniegto lūgumrakstu Krievijas ķeizaram Lieldienu rītā stāsta leģendas.

Pēc 1836. gada Latviešu Avīzēs publicētā Krievijas valdības aicinājuma brīvlaistajiem zemniekiem apmesties uz dzīvi kāpu joslā pie Baltijas jūras, nepieļaujot pilsētu aizputināšanu, pamazām sākas Ventspils daļas - Ostgala - apdzīvošana. Tiem varonīgajiem, kas sāk smilšu karu, valdība sola dažādas subsīdijas, piemēram, zināmu daudzumu bezmaksas kokmateriālu u. tml. Viens no pirmajiem Ostgala iedzīvotājiem Ventspilī ir dzejnieks lībietis Jānis Princis (1796-1868), kam pieder otrā latviešu oriģināldzejas krājuma (Jūrnieku  svētas dziesmas un lūgšanas, 1845) autora gods. Viņa vārdā Ostgalā ir nosaukta iela, un 2006. gada vasarā viņam atklāts piemineklis (tēlnieks lndulis Ranka).

1853. gadā sākās kuģa satiksme ar Rīgu un Liepāju.

Tvaikonis no Rīgas uz Ventspili ceļā 10-12 stundas, no Ventspils uz Liepāju 6 stundas. "Nabaga ļaudīm, kas nebēdā kuģa virspusē savu vietu ņemt, braukšana nav dārga - no Rīgas uz Ventspili par 11/2 rubļiem, no Ventspils un Liepāju - 1/2 rublis. Kungiem iekš kajītēm lielākas maksāšanas."


Tilts

Ventspilī ir bijušas divas stabilas pārceltuves: Plostu ielas galā un Sarkanmuižas dambja galā.

1868. gadā prāmja vietā brāli Gūtšmiti - kuģu īpašnieki un tirgotāji - izcīna koncesiju tilta būvei Plostu ielas gala. Top tilts uz plostiem. Gar malām to norobežo ķēdes. Par pārbraukšanu jāmaksā. Pilsētnieki, kuriem pļavas ir Ventas labajā krastā, nu var siena vezumus bez raizēm ievest pilsētā. Ērtāka ir preču piegāde ostai. Tiltu iesvēta 1868. gada 11. maijā.

Kad Ventā ceļas līmenis, bet enkurtauvas neļauj plostiem uzpeldēt augstāk, straume skalojas pāri un zirgiem jābrien pa ūdeni.

1901. gadā, kad Pārventā uzceļ dzelzceļa pasažieru staciju, tiltu pārvieto uz Sarkanmuižas dambja galu.

Pirmā pasaules kara laikā, cara armijai atkāpjoties, tiltu nodedzina. Un atkal abus krastus savieno pārceltuves.

1853. gadā nodibina kuģu būvētavu Sarkanmuižas laukos.

Arī zemnieki sāk būvēt nelielus buriniekus. No 1860. līdz 1914. gadam Kurzemes un Vidzemes jūrmalas ciemos ūdeni ielaiž 530 buru kuģus. Vācu tirgotāji būvē barkas un citus kuģus ar trapecveida burām. Zemnieki - šonerus ar slīpajām trīsstūrveida burām. Tiem nav vajadzīga tik liela apkalpe. Muzeja zinātniskajā arhīvā ir ziņas par 20 Ventspilī uzbūvētiem kuģiem. Slavenākais no tiem - 1891. gadā ūdenī nolaistais četrmastu gafelšoners “Abraham”. Četrmastnieku būvēšana līdz 1891. gadam cariskajā Krievijā vēl nebija pieredzēta. Slavenākie kuģu būvētāji: Mārtiņš Morgenšterns, Andrejs Andersons, Ado Seps, Mikhels Seps, Rediķis Tūms.

Pēdējie Latvijas piekrastē būvētie burinieki ir trīsmastu gafelšoneris "Daina" (1924. gads). Otrs - četrmastu gafelšoneris “Eurasia” (1925. gads).


Navigācijas skola

Krievijas finansu ministrija apstiprināja likumu par jūrskolu Ventspilī: "Valdīšanas avīze izsludina tos 12tā Dezember 1869. gada no financministera apstiprinātus likumus priekš jūrnieku skolas Wentspilē. Pilsēta došot 400 rubļus un tādēļ, ka ar to nepietiek, augstais kronis ikgadā 2000 rubļus došot klāt priekš Skolas uzturēšanas. Zemākajā klasē mācīšot latviskā valodā, augstākajā klasē vāciskā valodā. Abās klasēs būs jāmāca krievu valoda.”

Līdz 19. gadsimta vidum reti kurš kapteinis vai stūrmanis bija ar kādiem attiecīgās izglītības dokumentiem. Lielbritānija ir pirmā valsts, kur kopš 1854.  gada ārzemju jūras braucienus atļauj tikai diplomētiem kapteiņiem. 1876. gadā šādu likumu pieņem arī Krievijā.

Pilnvērtīgas izglītošanas iestāžu sistēmas, jūrskolu likuma iniciators un izstrādātājs ir Krišjānis Valdemārs. Liela nozīme viņa darbībā bija prasmei izmantot krievu valdošās aprindas.
Ar Valdemāra rakstiem par jūrniecību bija iepazinies Krievijas ģenerāladmirālis un piekomandēja Valdemāru jūrlietu ministrijai. Baltijas ģenerālgubernators Suvorovs un vietējie gubernatori saņēma rīkojumu pabalstīt jūrniecības stratēģa centienus. 1867. gadā pieņēma Valdemāra izstrādāto jūrskolu projektu. Pirmo jūrskolu atvēra Ainažos. Nākamo - Dundagā. Trešā skola Latvijas teritorijā bija Ventspils Navigācijas skola, kuru atklāja 1870. gadā. Uz ceremoniju saradušies "liels pulks aicinātu viesu no pilsētas valdiniekiem, kopmaņiem, skolmeistariem un citiem še būdamiem kuģu kapteiņiem". Skolas vadītājs - kolēģijas asesors Teodors Mīlenbergs.

Krišjānis Valdemārs aicina latviešu, lībiešu, igauņu zemnieku un zvejnieku dēlus mācīties jūrskolās.

No 1870. līdz 1897. gadam Ventspils Navigācijas skolā sagatavoti: 171 kapteinis, 228 tālbraucēji un 229 kabotāžas stūrmaņi. Ventspils jūrskolas darbojušās arī Užavā un Jūrkalnē.
Kad Krišjānis Valdemārs 1882. gadā svinēja 25 gadu darbību jūrniecības veicināšanā, pastāvēja astoņas latviešu jūrskolas, kas gatavoja stūrmaņus un kapteiņus ne tikai tolaik ap 400 kuģu lielajai latviešu burinieku flotei, bet arī Krievijas tirdzniecības flotei.


Ar tālredzību

Gadsimta beigas nāk ar plašiem pārveidojumiem. Tie strauji ietekmē gan saimnieciski, gan pilsētbūvnieciski. Radikāli mainās iedzīvotāju sastāvs: skaitliski, nacionāli, sociāli.
1897. gadā cara valdība izlēma Ventspils ostu veidot plašu, modernu Krievijas lauksaimniecības produkcijas eksportam.

Biedrība ”Rūpniecības un tirdzniecības veicināšanai" jau 1889. gadā izvēlējās Ventspils ostu un uzrunāja valdību piekrist vērienīgai izbūvei un piesaistīšanai Krievijas dzelzceļa tīklam.
Tvaika flotes attīstība rada jaunas prasības gan ostu dziļumam, gan krastmalu izbūvei, lai varētu operatīvi izkraut un piekraut kuģus. Vislielāko nozīmi gūst apstāklis, ka osta parasti ziemās neaizsalst.

Ventspils, kura apkalpojusi nelielu reģionu vai nelielus valstiskus veidojumus, grasījās kļūt par liela mēroga tranzītostu.

Privātuzņēmums: ”Maskavas-Ventspils-Ribinskas dzelzceļa sabiedrība” sāk lielos pārvērtības darbus un paralēli būvē dzelzceļa līniju Maskava-Ventspils-Ribinska. Dzelzceļš top pa posmiem vienlaicīgi dažādās vietās un sāk darboties pakāpeniski. Trasi Tukums-Ventspils atklāj 1901. gadā. Pēdējo posmu Tukums- Krustpils iedarbina 1904. gadā.

Ventas labā krasta pieteku - Kustes upītes augšdaļas tecējumu - novirza pa jaunizraktu grāvi gar Kustes dambi uz Ventu. Lejasdaļa - gara dīķveidīga ūdenstilpne vēl ilgstoši atrodas vietā, ko tagad saucam par Kustes dārzu, un turpina ietecēt Ventā. Vēl 20. gadsimta vidū upītes lejasdaļa redzama kā tāds aizmilzuša grāvja fragments. Krastos toreiz bija iesakņojušies tagad saudzējamie cūkauši.

Uzbūvēja dzelzceļa pasažieru staciju: ēku ar peroniem, lokomotīvju depo, griezuli, darbnīcas, ūdenstorni. Šķirotava nodrošināja darbību septiņiem ienākošiem un septiņiem izejošiem vilcieniem ik dienas.


Ar plašu vēzienu

Galvenais uzdevums - jaunu, daudz garāku molu izbūve. Tos finansēt apņemas valsts. Visu, kas nodrošina kravu apgrozību no sliežu uz ūdens ceļiem, uzņemas būvēt dzelzceļa sabiedrība.
Molu projekta autors - inženieris Mečislavs Šistovskis. Beidzis Parīzes ceļu un tiltu skolu un Satiksmes ceļu institūtu Krievijā. 1903. gadā viņu iecēla par Ventspils ostas celtniecības darbu vadītāju. Būdams polis un poļu patriots, viņš ir Krievijas impēriskās būtības pretinieks. Tāpēc 1905. gada revolūcijas laikā sadarbojies ar vietējiem sociāldemokrātiem. 1906. gadā Šistovski arestēja un kara tiesa liedza viņam strādāt specialitātē un ieņemt profesora vietu Rīgas Politehniskajā institūtā. Inženieri izraidīja no Baltijas.

Molu ārējās malas veido blīvas pāļu sienas. Tukšumi piepildīti ar akmeņiem. Molu virspuses koka segumu tad, kad klājums būs savu mūžu nokalpojis, paredzēts nomainīt pret bruģējumu. Molu pabeidz 1905. gadā. Ziemeļu mola garums 2059,24 m (965 saženi). Dienvidu - 1487,85 m (697 saženi). Izbūvēja arī ziemeļu vidusmolu, kas turpina ziemeļu piekrasti.

Par orientieri ienākšanai ostā kalpo Loču tornis - 29,18 m (13,7 saženi). Orientieri ir ugunis molu galos: dienvidu molam - balta, ziemeļu molam - sarkana.

Molu izbūve rada neparedzētas sekas: jūras straumes daudz straujāk pieskalo smiltis pludmalē pie Ventas kreisā krasta. Pieaug Ostgala platība. Pludmalē aiz Ventas labā krasta aktīvi izskalojas jūras krasts. Tur zūd zemes platības. Laika gaitā ieskalota Viskrievijas bērnu sanatorijas teritorija. Tās vārds saglabājies tikai Sanatorijas ielas nosaukumā. Uz jūras malā izvietoto ārstniecības iestādi kādreiz kursēja tramvajs.


Pilsētas paplašināšana

Darba rokas vajadzīgas aumaļām. Iedzīvotāji ieplūst straumēm. Pēc jaunizstrādātā plāna top visa plašā Jaunpilsēta. Nomales, bijušās ganības un aploki pārtop ielās un kvartālos. Piepilsētas ciemi saplūst ar pilsētu, lai gan administratīvi vēl joprojām ir šķirti.

Ielas 1910. gadā petrolejas lampu vietā sāk pamazām apgaismot elektrospuldzes.

Avīzes nemitīgi sludina arvien jaunu bijušo ganību, aploku un pļavu sadalīšanu gruntsgabalos un izpārdošanu.

1911.gadā sāk veidoties Jāņciems. 1912. gadā sākas ielu pagarināšana. Strauji izveidojas Jaunpilsēta. No laukiem nākušie Kurzemes zemnieki aktīvi ceļ namus un namiņus. Galvenās ielas nobruģē. Trotuāri pie mājām jāizbūvē katram namīpašniekam pašam. Ja trotuārs noklāts ar cementu, tad gandrīz katrs īpašnieks parādes durvju tuvumā vēl nesacietējušajā javā ar pirkstu vai sprunguli ievelk savus iniciāļus un gada skaitli.

Pie durvīm novieto soliņus - pasēdēšanai un garāmgājēju pavērošanai. Katra namsaimnieka uzdevums - rūpēties, lai bruģis neaizaug ar zāli. Lielākie bērni ar kartupeļu mizojamiem duncīšiem akmeņu starpas izbaksta un iztīra.

Ielās, kur satiksme liela, bet trotuāra nav, gar braucamās daļas malām izliek platas dēļu laipas.
Problēma Ventspilī arvien bijusi ar dzeramo ūdeni. Tolaik galvenā ir Avotu aka Pils ielas galā. Tuvējie iedzīvotāji ūdeni sanes paši, turīgākie pērk par 25-30 kapeikām mucā. Pirkumu izvadā zirgu pajūgos. Pilsētā ir vairākas publiskās akas: Rātslaukumā pie baznīcas, pie "Royal" viesnīcas, Užavas ielā, Baptistu baznīcas priekšā, Siena tirgus laukumā.
Uzņēmēji- brāļi Kāni Plosta ielā uzceļ elektrostaciju.

Telefona sakari 100 pirmajiem abonementiem sākās 1903. gadā.


Dzels tilts

Par dzelzs tiltu sāk runāt jau 1903. gadā, bet ieilgst naudas meklēšana. Beidzot, 1907. gadā, pilsētas galva Pauls Tušs ziņo, ka esot saņēmis solījumu par aizdevumu 700 000 rubļu. Projektē krievu inženieris Gorjačkovskis. Būvdarbus uzņemas Aleksandrs Percovs, kurš piedalījies lielā Sibīrijas dzelzceļa izveidē.

Upes gultnē būvē četrus balstus un pa vienam katrā krastā. Darbs turpinās dienu un nakti. Būvējot vidējo - masīvāko - balstu, izdobj akmeni, tajā ievieto dokumentus, zelta, sudraba, vara naudu, sudraba ķelli un āmuru. Izdobto akmeni ar vērtīgo saturu samūrē ar otru - astoņu vīru ceļamu - akmeni. Droši vien Iemūrējums joprojām rāmi dus tajā pašā vietā, kur iestiprināts.
Pienāk 1909. gads. Izrādās, ka tilta pabeigšanai, pasažieru stacijas ēkas un Ventas kreisā krasta piestātnēm vajadzīgi atkal 700 000 tūkstoši rubļu. Būvētāji taustās pēc aizņēmuma, bet bez sekmēm.

Maskavas-Ventspils-Ribinskas dzelzceļa sabiedrība būtu gatava celtniecību pabeigt, ja kā atlīdzību dabūtu lietošanā visu ostas malas teritoriju. 1912. gadā uzņēmēji atkal apgalvo, ka būves pabeigšana ir pilnīgi droša. Bet uzrodas revīzijas komisija un sāk pētīt, kur un kā naudiņa ieguldīta. Taču īstu pierādījumu par izšķērdēšanu nav. 1914. gadā atkal paziņojums, ka finansējums atrasts. Darbus pabeigšot Varšavas firma. Tilta metāla konstrukcijas samontē. Pietrūkst sarežģītāka posma izgriežamās vidusdaļas. 1915. gada kara gaita apstādina jau tā ieilgušo būvniecību.

Trīsdesmitajos gados lēmēji vairākkārt atgriežas pārrunās pie nepabeigtās celtnes. Taču iestrēgums nav izkustināms. Vienīgais, ko izdara: metāla konstrukcijas no jauna pārkrāso, lai nesarūs.

Pienāk Otrais pasaules karš. 1944. gada beigās iebūvē trūkstošo posmu un tilts beidzot ir gatavs. No tilta balstu uzmūrēšanas līdz pabeigšanai pārdzīvoti divi pasaules kari.

Izmantotie materiāli: Ēriks Hānbergs. Ventspils osta 750; Ieva Rupenheite. Ventspils 700+15

Lasīt vairāk...
Kurzemes hercogiste 1562-1795

Vieta eiropā

1561. gada 28. novembri Kurzemes hercogistes de jure dibināšanas diena. Nākamā gada 5. martā Rīgas pili Lietuvas kanclera Nikolaja Radzivilla klātbūtnē notika svinīga Livonijas ordeņa sekularizācijas ceremonija, kur mestrs un citi ordeņa pavēlnieki svinīgi atteicās no saviem amatiem. Sekoja Gotharda Ketlera vasaļa uzticības zvērests karalim Sigismundam II Augustam kā Lietuvas valdniekam. Ordeņa brāļi zvērēja uzticību jaunajam hercogam kā Viņa pavalstnieki. Hercogiste sāka savu dzīvi, kļūstot par kopēju Polijas-Lietuvas Iēni. Hercogistes jūras robeža sniedzas no Sventājas dienvidos līdz pat Daugavas grīvai ziemeļos. Sākotnēji hercogu rīcībā bija tikai viena osta, kur varēja iekasēt muitu, - Ventspils.

Pēc hercoga Gotharda nāves 1587. gadā varu mantoja divi viņa dēli. Vecākajam Fridriham - pienācās Zemgale, jaunākajam - Vilhelmam - Kurzeme. Taču hercogistei bija jāpaliek nedalītai.

Hercogs Vilhelms izvērsa aktīvu tirdzniecību ar labību un meža materiāliem. Šajā laikā aizsākās straujāka Ventspils ostas attīstība. Arī hercogs Fridrihs izveda daļu preču caur Ventspili, lai gan viņš tirdzniecības darījumiem galvenokārt izmantoja Rīgu.

1600. gadā sākās poļu-zviedru karš, kas negatīvi ietekmēja kuģniecību. Tas skāra arī Ventspili.

Zviedru flote Ventspilī neiebruka. Varbūt atturēja ziņas, ka Vilhelms plāno aizstāvību. Zviedri nopostīja Enguri, Plieņciemu un Ķesterciemu. 1603. gada pavasarī bloķēja Kurzemes piekrasti Ventspils tuvumā. Hercogs Vilhelms un viņa karavīri uzturējās Ventspilī, taču tas nepaglāba. Kad hercogs bija devies prom, atstājot tikai leitnantu Harsdorfu ar dažiem karavīriem un astoņiem Iēņa jātniekiem, zviedri 1600. gada 2. jūlijā pili ieņēma, savāca visu tur sanesto mantību, pārtiku un zirgus.

Kara gaitā hercogiste pamatīgi cieta. Vēl lielākas problēmas radīja politiskās jukas. Vilhelms sanaidojās ar muižniecību. Fridrihs mēģināja abas puses samierināt, taču neveiksmīgi. Polijas-Lietuvas karalis Sigismunds III hercogu Vilhelmu atstādināja. Hercogam Fridriham tikai ar lielām pūlēm izdevās saglabāt titulu un troni. Taču muižniecība bija guvusi virsroku.

Fridrihs meklēja ceļus, kā pasargāt valsti no kara postījumiem un arī no zviedru blokādes. Ventspilī tolaik nozīmīgas bija Kurzemes attiecības ar Zviedriju.

Polijas-Lietuvas seims pieņēma lēmumu, ka, izbeidzoties hercogu Ketleru tiešajai vīriešu līnijai, hercogisti varētu nevis nodot jauna hercoga rokās, bet gan sadalīt vaivadijās un pievienot Lietuvai. Kurzemes muižniecība, lai gan bija guvusi virsroku pār hercogiem, tomēr ieinteresēti centās saglabāt hercogisti un nepieļaut Kurzemes inkorporāciju Polijas-Lietuvas valstī.

Ja hercogam Fridriham neizdotos paturēt troni, bet Kurzeme un Zemgale kļūtu par Lietuvas sastāvdaļu, vai šodien maz pastāvētu tāda Latvijas valsts?


Kuģu būvētavas

Karalis Vladislavs IV 1633. gadā atzina Jēkabu par troņmantinieku. Hercogs Fridrihs Jēkaba pārvaldīšanai nodeva Ventspils ostu jeb "iebrauktuvi Ventā".

Kuģu būvētavu ierīkoja Ventas kreisajā krastā starp pilsētu un Sarkanmuižu. Par meistariem ataicināja holandiešus, vāciešus, zviedrus un dāņus. Galvenie darītāji - namdari un kalēji - bija latvieši. Kuģu būvētava pastāvēja līdz 1717. gadam. Ziemeļu kara laikā būvētavu likvidēja. Daļu no bijušās būvētavas teritorijas pievienoja Sarkanmuižas laukiem, bet daļā turpināja pastāvēt ciematiņš, kur pārsvarā dzīvoja dažādu profesiju amatnieki. Pirms mēra epidēmijas muižā bija 358 saimnieki, no tiem 221 muižas zemnieki, bet 137 - piekrastes zemnieki - zvejnieki. Pēc mēra bija palikuši 104 muižas saimnieki un 39 zvejnieki, un 143 atraitnes - saimnieces bez vīriem.

lnventārijos periodiski sastopami ieraksti par tukšām sētām, kas apbērtas ar smiltīm.

Ventspilī arī pēc tam, kad kuģu būvētava pārtrauca darbību, turpināja remontēt avarējušos kuģus. Latviešu namdaru apmetne izveidojās arī Ventas labajā krastā iepretim vecajai kuģu būvētavai.

Rakstnieks Jānis Grīns: "Kā ļauns negaiss mēris pārstaigāja visu Kurzemi no Sērenes līdz Ventiņiem. Visur, kur viņš gājis pāri, līķu pilnas mājas un ciemi. Trūcis bij cilvēku, kas miroņus aprok, un ļautiņi, galu paredzēdami, bij paši sev rakuši kapus, un, uz bedres malas sēdēdami un mēra dziesmas dziedādami, savu pēdīgo stundiņu gaidījuši, cerēdami, ka tos, bedrē iekritušus, kāds žēlsirdīgs cilvēks smiltīm apbērs, lai jel vilki un lapsas neizvazā to kaulus.”

Kurzemes hercogu arhīvā glabājas zīmējumi, kuri vizuāli stāsta par kuģu māksliniecisko apdari. Tolaik Eiropā iespieda albumus ar rotājumu paraugiem.

Uz Ventspili, domājams, no Holandes ataicina koktēlnieku Nikolasu Sefrensu, kuru dēvēja par Nikolasu Sefrensu Vecāko, jo amatā iemanījās un prasmi pārmantoja arī Jaunākais. Dokumentos Vecākais pirmoreiz minēts 1656. gadā.

Abi Sefrensi ir pamatlicēji Ventspils koktēlnieku skolai. Jaunāko mākslas izvērtētāji uzskata par ievērojamāko baroka tēlnieku Latvijā.

Kad izbeidzās kuģu būvētavas darbība, koktēlnieku rosība neapsīkst: mākslinieki veido Kurzemes baznīcu interjerus. Daži no tiem - Landzē un Ugālē saglabājušies dievnamos.




1763. gada 6. jūlijā Ventspils piedzīvo lielu notikumu - pilsētu pagodina Kurzemes un Zemgales hercogs (1737-1769) Ernsts Johans Bīrons un hercogiene Benigna.

1764. gada 8. maijā Ventspilī atver skolu, kas ir līdz mūsdienām saglabājusies vecākā skolas ēka Kurzemē. Tās arhitektoniskajā izpētē atklājusies sienu gleznojumi ar ozollapu motīviem, un ar ES un pašvaldības atbalstu ēkā tiks iekārtots Amatniecības centrs, kurā interaktīva muzeja formā varēs iepazīt arī 18.-19. gs. skolas klasi.

Ventspils 18. gs. vidū nonāk ar dažiem simtiem iedzīvotāju, Štrauha laukumā svinīgi iemūrētu baznīcas pamatakmeni (baznīca tā arī netiek uzcelta iezīmētajā vietā), sarežģītiem tirdzniecības ierobežojumiem un akcīzes nodokli, ko nevēlas maksāt nedz rātskungi, nedz birģeri, un tas beidzas ar to, ka hercogs Pēteris, vēlēdamies panākt Ventspilī un Liepājā līdzvērtīgus tirdzniecības nosacījumus, 1780. gadā šo nodokli atceļ tomēr ar tirdzniecību neveicas, jo pat veiksmīgs tirgonis nonāk nemitīgos konfliktos starp pilsētas tiesībām un muižnieku privilēģijām, un līdz uzplaukumam pilsētai vēl tālu. Ostā veiktie darbi - molu izbūve un nostiprināšana - vēl neliecina par kardinālām pārmaiņām, tie nepieciešami, lai uzturētu ostu pieklājīgā kārtībā, neļaujot tai aizsērēt.

Izmantotie materiāli: Ēriks Hānbergs. Ventspils osta 750; Ieva Rupenheite. Ventspils 700+15

Lasīt vairāk...
Ordeņvalsts un Hanzas laikmets 13.gs.-1561

Pirmās ziņas par Ventspili

Izrakumos kvartālā starp Ostas, Kuģinieku, Nabagu un Jāņu ielu atsedza deviņu celtņu un vairāku krāšņu paliekas. Guļbūves atklāja arī 1986. gada izrakumos Kuģinieku ielā. Jāsecina, ka senais miests vispirms veidojies Ventas tiešā tuvumā, pils austrumu pusē līdz Ūdens ielai.
Miests strauji audzis un veidojies par pilsētu.

Kultūrslānis 2010. gadā atrasts Miesnieku ielā pie Ventspils Latviešu biedrības nama. Senā robeža varēja būt iezīmēta no Ventas gar upīti, kas plūdusi pa tagadējo Peldu ielu un Saules ielu, līdz tagadējam Amatnieku laukumam vai pat Kārļa ielai, tad, nogriežoties pa Lielo ielu, atkal piekļāvusies Ventai.

Mitoloģizētā vācu kārtības mīlestība vai organizētā iekarotāju stratēģija ir atstājusi pirmās rakstītas liecības par Ventspili, un uz pārējām - arheoloģiskajām ziņām vai mutvārdu vēsturi - atliek vēl cerēt.

Dokuments, kurā minēta Livonijas ordeņa pils Ventspilī, datēts ar 1290. gada 10. augustu (Livonijas ordeņa mestra Halta izdotais rīkojums par pārvaldāmo teritoriju un sadali starp Ventspils un Kuldīgas pilīm (husere unses ordens Goldingen und Winda)), un 1290. gads tiek pieņemts par pilsētas dibināšanas gadu.

Līdz mūsdienām ir saglabājusies Livonijas ordeņa mestra Voltera fon Pletenberga izsniegtās privilēģijas: ”Atzīstam un atklāti apliecinām, ka mēs ar mūsu godājamo līdzgaitnieku padomu un labvēlību mūsu mīļajam un godājamam Ventspils pilsētas birģermeistaram un rātskungiem, un visai sabiedrībai atjaunojam viņu senās privilēģijas un tiesības, kas no mūsu priekštečiem, ordeņa mestriem ir iepriekš dotas, un pagājušajos gados nelaimes gadījumā sadegušas, ka tās uz priekšu varēs paturēt un lietot uz mūžīgiem laikiem. Un lai viņi savas robežas zinātu, mēs viņu zemes dalījumu apstiprinām, kas jau te sen ir pastāvējis.

Un starp lopu dzirdināmo vietu un izjājamo ceļu tiem pilsētā ir brīv ziemā savus tīklus izmest, bet ne pretī pilij vai lejpus pils, un viņiem arī jātīra upīte, kad tas ir vajadzīgs.
Kā apliecinājumu tam, kas šeit ir rakstīts, mēs pievienojam šim rakstam zīmogu. Tas dots un rakstīts otrdienā pēc Kristus dzimšanas tūkstoš četrsimt deviņdesmit piektajā gadā."
Ventspili reģistrēti 65 latviešu "kambarnieki", kas mitinājās pilsētas lauku teritorijā. Amatnieki organizējušies cunftēs. Apvienojušies arī tirgotāji.

Pilsētas tiesības piešķīris senjors - Livonijas ordeņa mestrs. Vispārējās tiesības pārņemtas no Hanzas pilsētām.

Vieta pils celšanai izraudzīta senās ostas tuvumā. Augstu kāpu ierobežo Venta un maza upīte. Lai aizsargātu pārējās puses, rakts grāvis tagadējās Jāņa ielas un Pils ielas rajonā.
Jāņa ielā bijis pils grāvis. Aiz tā Ventas malā līdz pat tagadējai Ūdens ielai veidojusies senākā apdzīvotība. Aiz Jāņa ielas - Svētā Nikolaja baznīca un kapsēta. Pieaugot iedzīvotāju skaitam, pilsēta pletusies uz dienvidiem. 17. gadsimta sākumā veidojies jauns apdzīvotības centrs ap tagadējo Tirgus laukumu.

Senākā pilsētas daļa nav liela. Iedzīvotāju skaits rēķināms vien dažos simtos.

Pirmais birģermeistars ir Matiss Bomgards. Rātskungi - Andress Makiks, Dominiks Viborgs. Rakstvedis - Celestins Povics.

Ventspils komtureja kā administratīvi teritoriālā ordeņa valsts vienība dibināta 1290. gadā. Ventspils komturs bijis pakļauts Kuldīgas komturam kā ordeņa mestra vietnieks Kursā. Dokumentāri nav konstatēta Kuldīgas komturejas iejaukšanās Ventspils komturejas dzīvē. Tikai oficiālos dokumentos Kuldīgas komturs dēvēts kā "visgodājamais", bet Ventspils komturs tikai "godājamais”. Pārējās administratīvās vienības bijušas zemāka ranga, piemēram, Kandavas un Grobiņas fogteja.

Komturejas politiski administratīvais un militārais pārvaldnieks bijis komturs ar rezidenci pilī. Varas nodrošināšanai kopā ar viņu rezidējuši ordeņa brāļi - bruņinieki. To skaits bijis neliels: 5-7. Palīgspēks - pusbrāļi jeb pelēkie brāļi.

Apbruņojums pilī: 32 vīri, 34 zirgi, 6 lielgabali, 20 arbaleti ar 30 šokiem bultu.


Livonijas ordenis, Kuģniecība, osta

Ordeņa iesaistīšanās tirdzniecībā atspoguļojusies biežajās Rīgas tirgotāju sūdzībās. Žēlojušies pat pāvestam Bonifācijam VIII, ka ordeņa brāļi un pats mestrs bieži slēdz līgumus ar pagāniem.

Ventspils ostas pirmais pieminējums 1263. gadā Kurzemes bīskapa Henriha un Livonijas ordeņa mestra Andreja vienošanās dokumentā.
Ventspils nonākusi ordeņa daļā.

Ostu sadalīšana parāda pieaugošo interesi par jūras tirdzniecību. Ordenis eksportējis labību un citas preces, izmantojot gan nolīgtos kuģus, gan savu jūras transportu.

Preču transportēšana ir būtiska valsts saimnieciskajā pastāvēšanā. Ordenis labvēlīgi izturējies pret Hanzas savienību, atbalstījis tās politiku un izpelnījies privilēģijas.

Pirātisms Baltijas jūrā apdraudēja Prūsijas un Livonijas tirdzniecību. Vācu ordeņa lielmestrs Konrāds fon Jungingens mobilizējis 4000 bruņinieku un uzbrucis pirātisma centram Vivesholmā GotIandes salā. Kaujai mobilizētas arī divas flotes. Lielākajā bijuši 48 kuģi.


Hanzas savienība

Hanza Baltijas jūras reģionā un Ziemeļeiropā turēja savās rokās Austrumbaltijas, Skandināvijas un Anglijas tirgus monopolu.

Hanza - pilsētu savienība kopēju tirdzniecisku un politisku mērķu sasniegšanai. Izveidojusies 13. gadsimtā, pastāvēja līdz pat 17. gadsimtam. Pamatu veidoja 70 pilsētas. Ziedu laikos šī federācija aptvēra 200 ostas un pilsētas.

Pirmā sanāksme, kurā piedalījās Livonijas sūtņi, notika 1347. gadā.

Hanzas spēks bija tās kopīgā flotē.

Tirdzniecībā iesaistījās arī Ventspils tirgotāji. Pēc iekļaušanās Hanzas savienībā izmantoja privilēģijas. Arī kuģu aizsardzību pirātisma apdraudētajā Baltijas jūrā. Bija jāievēro kopējās vienošanās, piemēram, Ventspilī bija aizliegts tirgoties Francijas, Valonijas, Lombardijas, Anglijas, Skotijas, Spānijas un Flandrijas tirgotājiem. Bija aizliegts slēgt darījumus ar nehanziešu tirgotājiem.

Livonijas atzaru - Livonijas pilsētu loku - veidoja Rīga, Tallina, Tartu, Pērnava, Koknese, Vīlande, Limbaži, Cēsis, Valmiera, Straupe, Ventspils, Kuldīga.

Hanzas savienības karoga krāsas bija balta un sarkana. šīs krāsas saglabājis arī Ventspils pilsētas karogs.

Izmantotie materiāli: Ēriks Hānbergs. Ventspils osta 750; Ieva Rupenheite. Ventspils 700+15



Lasīt vairāk...